Enerģijas cenas Eiropā joprojām saglabājas augstākas nekā pirms 2022. gada krīzes, liecina jaunākie “Euronews” dati.
Lai gan cenas vairs nav tik svārstīgas kā uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, tās nav atgriezušās iepriekšējā līmenī. Baltijas valstu galvaspilsētās – Rīgā, Tallinā un Viļņā – elektrības un gāzes cenas eiro izteiksmē ir zemākas par Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem.
Tomēr, ja rēķinus vērtē pret iedzīvotāju ienākumiem un pirktspēju, aina kļūst krietni skarbāka tieši Centrāleiropas un Austrumeiropas mājsaimniecībām.
Elektrības cenas Eiropas pilsētās
gada sākumā elektroenerģijas cenas mājsaimniecībām Eiropā krasi atšķīrās. Kamēr Kijivā elektrība maksāja vien 8,8 centus par kilovatstundu (kWh), Bernē un Berlīnē cena sasniedza gandrīz 39 centus. Eiropas Savienības vidējais rādītājs pašlaik ir aptuveni 25,8 centi par kilovatstundu. Pie dārgākajām pilsētām pieskaitāmas arī Brisele, Dublina, Londona un Prāga. Turpretim vismazākie rēķini eiro izteiksmē ir iedzīvotājiem Budapeštā, Podgoricā un Belgradā.
Tallinā elektrības gala cena ir aptuveni 23 centi par kilovatstundu. Tas ir mazāk nekā kaimiņos – Rīgā jāmaksā 26,5 centi, bet Viļņā 28,4 centi par kilovatstundu. Tajā pašā laikā igauņi par elektrību maksā vairāk nekā iedzīvotāji Helsinkos vai Stokholmā, kur cenas svārstās ap 21 centu. Vidēji Eiropas Savienībā tēriņi par elektrību, gāzi un citu kurināmo veido ap 4,6 procentus no visiem mājsaimniecības izdevumiem, taču ģimenēm ar zemiem ienākumiem šis slogs ir daudz smagāks.
Pirktspēja atklāj patieso dārdzību
Interesanta aina paveras brīdī, kad elektrības cenas sāk vērtēt pēc pirktspējas standartiem. Šis salīdzinājums parāda, cik lielu robu rēķins patiesībā iecērt cilvēka makā, ņemot vērā vietējās algas un vispārējo cenu līmeni. Pēc šīs pārrēķināšanas Berne, kas nomināli ir dārgākā pilsēta, noslīd uz saraksta vidusdaļu. Turpretim Bukareste, kur cena eiro izteiksmē šķiet vidēja, pēc pirktspējas korekcijas kļūst par pašu dārgāko pilsētu Eiropā.
Tas skaidri parāda, ka Austrumeiropā, lai gan cenas uz papīra ir zemākas, iedzīvotāji tās izjūt daudz sāpīgāk. Vājāka pirktspēja nozīmē, ka enerģijas rēķini aizņem lielāku daļu no ikmēneša budžeta nekā turīgajās Rietumeiropas valstīs. Vislētākā elektrība attiecībā pret ienākumiem pašlaik ir Oslo iedzīvotājiem.
Milzīgas atšķirības dabasgāzes tirgū
Dabasgāzes cenas Eiropā atšķiras vēl vairāk nekā elektrības tarifi. Stokholmā gāze maksā pat 35 centus par kilovatstundu, kas ir 13 reizes vairāk nekā Budapeštā. Šāda Stokholmas dārdzība gan ir izņēmums, ko skaidro ar specifisku vietējo tirgu – tur gāzes tīklam ir pieslēgts pavisam neliels lietotāju skaits. Vidējā cena Eiropas Savienībā ir aptuveni 10,6 centi par kilovatstundu.
Arī gāzes jomā Tallina ar 7,6 centiem ir lētāka nekā Rīga (8,0 centi) un Viļņa (8,2 centi). Kopumā Tallinas cenas ierindojas starp zemākajām Eiropā. Tāpat kā ar elektrību, arī gāzes gadījumā augstāks ienākumu līmenis Rietumeiropā padara dārgos rēķinus vieglāk samaksājamus nekā Austrumeiropā. Izņēmums atkal ir Stokholma, kas saglabā dārgākās pilsētas titulu neatkarīgi no tā, vai rēķina eiro vai vērtē iedzīvotāju turību.
Prognozes nākotnei
Enerģētikas tirgus analītiķi un starptautiskās organizācijas šobrīd aktīvi modelē situāciju 2026. gadam un tālākai nākotnei. Galvenā atziņa ir skaidra – lai gan enerģijas cenas vairs nav tik haotiskas un neprognozējamas kā pirms pāris gadiem, ceļš uz patiešām lētu elektrību un gāzi nebūs vienkāršs. Nākotnes rēķinu apmēru ietekmēs vairāki jauni faktori, sākot no dabas apstākļiem un beidzot ar globālo politiku. Iedzīvotājiem jārēķinās, ka enerģijas tirgus ir neatgriezeniski mainījies un pie vecajiem tarifiem mēs, visticamāk, neatgriezīsimies.
Atjaunojamā enerģija kļūst par galveno spēlētāju, un saules un vēja parku attīstība turpina spiest uz leju vidējo elektrības cenu biržā. Tomēr šis process rada kādu neparastu blakusparādību – milzīgus cenu lēcienus un kritumus dienas ietvaros. Brīžos, kad saule spīd visspēcīgāk, elektrības var būt par daudz, un tās cena var noslīdēt līdz nullei vai pat kļūt negatīva.
Turpretim vakaros vai bezvēja laikā, kad zaļā enerģija netiek ražota pietiekamā daudzumā, cenas var strauji pieaugt. Šādā situācijā lielākie ieguvēji būs mājsaimniecības, kuras izmanto “gudros” skaitītājus un mēdz pielāgot savus paradumus biržas cenām. Piemēram, lādēt elektroauto vai sildīt ūdens boileri būs izdevīgi tieši tajās stundās, kad elektrība biržā maksā vismazāk.
Gāzes tirgus tagad atkarīgs no visas pasaules
Eiropas gāzes cenas vairs nenosaka viens gāzes vads, bet gan globālais sašķidrinātās dabasgāzes jeb LNG tirgus. Tas nozīmē, ka mūsu rēķini tagad ir atkarīgi no tā, kas notiek tālu aiz Eiropas robežām. Cenas ir stabilākas nekā krīzes kulminācijā, tomēr tās joprojām ir augstākas nekā pirms desmit gadiem.
Tagad Eiropai ir jāsacenšas par LNG kravām ar tādām valstīm kā Ķīna un Indija. Ja Āzijas ekonomika sāks strauji augt, pieprasījums pēc gāzes palielināsies, un tas var atkal pacelt cenas arī pie mums. Pozitīvi ir tas, ka Eiropas gāzes krātuves tagad tiek pildītas daudz prātīgāk, un tas palīdz izvairīties no milzīgas panikas un cenu lēcieniem brīžos, kad iestājas pirmais aukstums.
Emisijas kvotas padara fosilo enerģiju dārgāku
Eiropas Savienības “Zaļais kurss” ir skaidrs signāls, ka piesārņojoša ražošana kļūs arvien dārgāka. CO2 emisijas kvotu cenas ilgtermiņā turpinās pieaugt, un tas tieši ietekmēs tos, kuri enerģiju ražo no gāzes vai ogles. Šāda enerģija kļūst ekonomiski neizdevīga.
Mājsaimniecībām tas nozīmē, ka reģionos, kur vēl nav pilnībā ieviesti atjaunojamie resursi, rēķini var saglabāties augsti. Sistēma ir veidota tā, lai motivētu visus pēc iespējas ātrāk pāriet uz tīrākiem enerģijas veidiem vai kodolenerģiju, jo vecā pasaule ar lētiem fosilajiem kurināmajiem pakāpeniski pazūd.
Daudzi patērētāji pievērš uzmanību tikai elektrības cenai, taču lielu daļu rēķina veido sadales un pārvades tarifi. Tiek prognozēts, ka šī sadaļa nākotnē varētu pat pieaugt. Lai elektrotīkli spētu izturēt jauno slodzi, ko rada tūkstošiem saules paneļu un arvien pieaugošais elektroauto skaits, infrastruktūrā ir nepieciešami miljardiem eiro lieli ieguldījumi.
Šīs investīcijas ir nepieciešamas, lai tīkls būtu stabils un spētu darboties modernajos apstākļos. Diemžēl šīs izmaksas agrāk vai vēlāk parādīsies lietotāju tarifos kā maksa par sistēmas pakalpojumiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kopējais rēķins var nesamazināties pat tad, ja pati elektrība biržā kļūst lētāka.
Baltijas valstu īpašais ceļš uz Eiropu
Latvijai, Lietuvai un Igaunijai šis laiks ir īpaši nozīmīgs, jo notiek pilnīga atslēgšanās no Krievijas elektrotīkla un pievienošanās Eiropas sistēmai. Šo procesu sauc par desinhronizāciju, un tas ir kritisks solis mūsu enerģētiskajai neatkarībai.
Sākumā tas var radīt nelielas papildu izmaksas tīklu uzturēšanai un jaunu savienojumu izveidei, taču ilgtermiņā tas ir ieguvums. Sinhronizācija ar Eiropu padara mūsu sistēmu drošāku un cenu prognozes stabilākas. Mēs vairs nebūsim atkarīgi no trešo valstu lēmumiem vai tehniskiem riskiem, jo būsim pilnībā integrēti vienotā un stabilā Eiropas enerģētikas telpā.
